Par izrādi “Pavasaris”

Pavasaris – šajā reizē bez ierastajām putnu dziesmām un plaukstošiem ķirškoku ziediem, kas kārtējo reizi rotā piemājas dārzu.

Pavasaris – šoreiz mazliet citādāks – tajā pār zemi klāta bieza un nepaceļama mākoņu sega, un tikai rets saules stars spēj tai izdurties cauri.

Izrādi “Pavasaris” caurvij notikumi, kurus varētu klasificēt grupā “Aktuāls jauniešiem”. Izrāde par jauniešu savstarpējām attiecībām, lomu ģimenē, pasaules uztveri, pienākuma apziņu un, protams, mācībām skolā. Par notikumiem, kuri brīžiem kā neapturams kamols nogrūž cilvēku zemē un veļas tam pāri, atstājot vien nobrāztus elkoņus, zilumus uz ceļgaliem un grūti pārvaramu spriedzi, ar kuru jauniešiem ir jāspēj tikt galā.

“Pavasaris” tomēr nedaudz atšķiras no citām “jauniešu izrādēm”. Tās aktieri ne tikai iejūtas jauniešu tēlos, bet arī rada izrādes muzikālo noformējumu, spēlējot vairākus mūzikas instrumentus un dziedot. Tāpat īpatnēja ir arī izrādē izmantotā leksika, kas it kā ataino valodu, kādu mūsdienās izmanto jaunieši, taču, manuprāt, tā tiek stereotipiski pārspīlēta.

Es uzskatu, ka “Pavasaris” ir izrāde, kuru katrs skatītājs var interpretēt un uztvert citādāk, visspilgtāk akcentējot to notikumu, kas šķiet aktuāls un nozīmīgs.

Elza Krauze, 10.b