Evas vēstījums pēc konkura WE KNOW WHAT WE ARE, BUT NOT WHAT WE MAY BE fināla

Dalība šajā konkursā bija kaut kas jauns un negaidīts. Kad skolotāja informēja par šo konkursu, bija jāizlemj ātri, jo konkursa pieteikšanās datuma termiņš jau bija ļoti tuvu. Es nekad šāda veida konkursā nebiju piedalījusies, tāpēc mani mocīja šaubas, vai es vispār spēšu sniegt labu rezultātu. Bet publiskā runa ir vienmēr bijusi lieta, ko esmu vēlējusies pamēģināt un uzlabot, jo, kad es biju jaunāka, manas bailes neļāva to izmēģināt, tāpēc es nolēmu ķert šo iespēju un pieteikties.

Un es to nenožēloju!

Lai sagatavotos šim konkursam, mums-man un skolotājai Liānai- bija iespēja piedalīties konkursa organizētāju vadītā publiskās runas meistarklasē, kur tiešām sniedza noderīgu informāciju, kā arī mūs izklaidēja viens no konkursa iepriekšējo gadu uzvarētājiem. Šī meistarklase arī deva man skaidrību par to, ko es sagaidīšu no šī konkursa, kas arī man nedaudz mazināja satraukumu pirms uzstāšanās dienas.

Pēc pusfināla runas uzzināju, ka esmu tikusi arī uz finālu, kurā es uzstājos 22. aprīlī un ieguvu pateicību.

Pēc pasākuma noslēguma ir dota iespēja parunāt ar žūriju, lai viņi sniegtu savas atsauksmes, ieteikumus un arī paslavētu tevi. Viss uzkrātais stress, ko es piedzīvoju konkursa laikā, vienā mirklī izgaisa, jo visi dalībnieki un žūrijas locekļi bija ļoti pozitīvi un atsaucīgi. Man žūrija teica, lai es turpinu piedalīties šādos konkursos un pilnveidoju sevi, jo prasme uzstāties publikas priekšā ir ļoti noderīga prasme mūsdienās. Tiekot finālā šāda mēroga konkursā, kurā man nav nekādas iepriekšējas pieredzes, ir lielisks sasniegums un man ir visas iespējas iet tālāk uz priekšu un ar katru runu vairot savu pārliecību. Šo žūrijas teikto es vēlos nodot kā iedrošinājumu tagadējiem desmitajiem un arī citu jaunāko klašu skolēniem: pat ja jums nav iepriekšējas pieredzes un jums liekas, ka ir par vēlu ko jaunu sākt, neaizmirstiet, ka galvenais ir spert to pirmo soli, kas ļaus jums saprast, vai šī ir jūsu izaugsmes iespēja un jūs vēlaties iesaistīties un to darīt vai tomēr nē. Tāpēc es aicinu desmitos nākošgad apsvērt domu piedalīties šajā konkursā: jūs neko nezaudēsiet, bet gan iegūsiet jaunas zināšanas, pieredzi un varbūt jaunu aizraušanos, tāpēc noteikti aicinu piedalīties.

Es vēlos pateikt arī lielu paldies skolotājām Liānai Viducei un Ritai Skarai-Mincānei, kas mani pieteica, sagatavoja un morāli atbalstīja visā šajā konkursa laikā. Liels paldies jums!

Eva Viļumsone (11a)