Ērika Vilsona monoizrāde

Trešdien, 17. aprīlī, pie mums, Valmieras Valsts ģimnāzijā, viesojās Liepājas Teātra aktieris Ēriks Vilsons ar savu monoizrādi, kas balstīta uz Imanta Ziedoņa darba “Poēma par pienu” motīviem. Aktieris, sabiedrībā pazīstams arī kā režisors un dramaturgs, ar šo izrādi jau ir apceļojis vairākas Latvijas skolas un izrādē ar Ziedoņa vārdiem apraksta savas pārdomas gan par cilvēka iekšpasaulē, gan ārpasaulē notiekošo. Vilsons apgalvo, ka katram no mums dzīvē pienākšot tāds brīdis, kad, iekšējo pārdzīvojumu vadīts, tas pievērsīsies dzejnieku apgarotajiem vārdiem, lai izskaidrotu savas sarežģītās emocijas.

“Ir tik skaisti redzēt, kā cilvēks beidzot atveras dzejai, kā tā prāts, pārdzīvojumu vadīts, sāk vērties uz pasauli citādām acīm kā līdz šim. Ir tik skaisti atrast mierinājuma un atbalsta vārdus dzejā,” tā Ē.Vilsons par to, ka mīlēt dzeju nav iespējams iemācīt, to var tikai iemācīties. Vēstot savu dzīves pieredzi, izrādē autora patriotiskās sajūtas savijas ar vēstures notikumiem un to atstātajiem iespaidiem, veidojot poētisku stāstu par mīlestību pret dabu, dzīvi, cilvēkiem un galvenokārt – dzeju.

Elza Grīva 12.A

Par izrādi “Nezāles”

Blaumaņa darbu atveidošana ar mums, lai tā būtu saistošāka un iegūtu skatītāju uzmanību, lika padomāt, vai skatītājs ir spējīgs izkāpt no savas komforta zonas, nezinot, kas notiks tālāk. Liekot būt aktieriem un stāstos visu sižetu caur skolēniem, turklāt nozākājot un izsmejot, Liepājas teātra aktieris Ēriks Vilsons no tā izveidoja izrādi. Ja vēlies būt uzmanības centrā – apmeklē, taču neieteiktu apmeklēt, ja nav kaut viens no šiem iemesliem

Evelīna Elva Sirmā 11.A

Par izrādi “Piens”

Piena paka. Balts dzīvības serums. Mātes piens. Piena puika. Es sajutos kā pienapuika, kuram vēl mātes piens aiz lūpām. Karš piena dēļ. Balta patiesība. Tev ir piens, viņam nē. Esmu pa vidu. “Atņem viņam pienu!”, “Neatdod!” Mazas balstiņas kopā veido vienu garu piena līkni. Visa dzīve ir piens. Cik patiesībā savādi. Ziedonis un es, Ziedonis un kāds cits. Taisnība vien būs, ka katram pieķeras kas cits. Ziedonis ir stiprs, patiesībā pienains. Asara. Silta, mikla kā piens. Asara par to, ka saprotu. Mamma un tētis, un es. Cik ilgi mēs varam skriet kopā, cik ilgi vēl man būs piens uz lūpām. Vēl stundas divas pēc izrādes domāju par pienu. Nē, ne par to tetra pakās ar labu reklāmu. Par dzīves pienu. Par to, cik aizsargāta esmu ar to, ka man nav jāatņem tas citiem. “Piens” paŗādīja man vairāk, kā gaidīju, šķipsniņu vairāk par to, ko kādreiz zināju par pienu. Un vīrišķīga balss, nosēdināta zemapziņā, kur jau mājoja idejas par pienu bija kā rozīnīte rīsu piena zupā. Par pienu var runāt piena puika, par pienu var runāt vīrs, un piens var nebūt piens. 

Lūcija Mende 11.A