Pēdējais zvans 2019

Ar ļoti gaišu noskaņu, ka

“Nekas jau nebeidzas
Vēl nāks jaunas cerības
Tā tava spītība
Tevi uzvedīs kalnā
Nekas jau nebeidzas
Vēl nāks lielas derības
Tā tava dzīvība
Nekas jau nebeidzas” (Ivo Fomins),

Valmieras Valsts ģimnāzijā izskanējis Pēdējais zvans. Skolasbiedri 9. un 12.klases audzēkņiem bija sagatavojuši sirsnīgus apsveikumus – gan dāvinot loterijas biļetes, gan veidojot filmu par beidzējiem, gan sniedzot dažādus muzikālus priekšnesumus. Smiekli vijās ar pārdomu brīžiem, kā jau tas mēdz notikt, kad no kaut kā atvadāmies, lai dotos tālāk.

7.klases audzēkņi vēl jestri leca “par zaļu, pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks”, 8.klase dziedāja “kā pa jokam, joka pēc jums būs sanācis absolvēt”.

10-tie bija nopietnāki – aši palīdzēja atkārtot zināšanas latviešu valodā un sniedza zelta padomu (ar attiecīgiem uzskates līdzekļiem), ka dzīvē jāprot peldēt, bet eksāmenos gan to nevajadzētu darīt.

11-tie, dziedot, ka “man vienalga viss”, vienaldzību meta pie malas, kad tika pieminēts skolas vārds: “Nav vienalga, kur stāv bērzi (mūsu skolas simbols – bērzu aleja) kurtuvē vai alejā, skola tāpat mūsējā, nav vienalga viss!”

Īpaši paldiesvārdi tiem, kuri ģimnāzijas gadus pavadījuši, dziedot, spēlējot un dejojot skolas kolektīvos. Šķiet, šī ir tāda īpašā stīga, kas saista skolasbiedrus, tāpēc arī sveicienā netrūka mīļuma.

          Tā, lūk! Nekas jau nebeidzās.